Triumfa arka: kāpēc to uzcēla un ko tu uz tās atradīsi

Parīzes Triumfa arku savas armijas slavai lika uzcelt Napoleons pēc uzvaras Austerlicas kaujā 1805. gada decembrī. Pamatakmeni ielika 1806. gada 15. augustā, Napoleona dzimšanas dienā, taču būvniecību pārtrauca varas maiņas, un arku atklāja tikai 1836. gada jūlijā, pēc 30 gadiem.

Apaļa laukuma vidū tā stāv tāpēc, ka to uzcēla vietā, kur ceļi jau toreiz satikās zvaigznes veidā, un šodien no šejienes izstaro divpadsmit avēnijas. Uz tās sienām tu atradīsi četras lielas skulptūru grupas, sešus reljefus ar kaujām un simtiem kauju un ģenerāļu vārdu, bet zem velves – nezināmā karavīra kapu no Pirmā pasaules kara. Tās pašas daļas vari meklēt arī arkas koka modelī.

Kāpēc arku uzcēla un kāpēc to būvēja 30 gadus

Ar arku Napoleons gribēja godināt Lielo armiju, tas ir, karaspēku, ar kuru viņš uzvarēja pie Austerlicas. Paraugs bija senās romiešu triumfa arkas, īpaši Tita arka Romā, un projektu sagatavoja arhitekts Žans Fransuā Šalgrēns (Jean-François Chalgrin).

Arka stāv Elizejas lauku rietumu galā, pretī Tilrī pilij, kas toreiz bija Napoleona rezidence Parīzē. Tādējādi tā ir daļa no garas taisnas ass, kas ved no Luvras pa Elizejas laukiem tālāk uz rietumiem.

1810. gadā Napoleons apprecējās ar Austrijas Mariju Luīzi, un kāzu procesijai bija jāiebrauc Parīzē pāri laukumam, kur cēla arku. Balsti toreiz tik tikko pacēlās virs zemes, tāpēc Šalgrēns lika uzbūvēt dabiska lieluma arku no koka konstrukcijas un apgleznota audekla. Uz šī modeļa viņš redzēja savu projektu dabā un pēc tā to vēl pielaboja.

Šalgrēns nomira 1811. gadā. Pēc Napoleona krišanas 1814. gadā būvniecība apstājās, un no jauna to iedarbināja tikai karalis Luijs XVIII 1823. gadā. To pabeidza karaļa Luija Filipa laikā, kurš arku veltīja revolūcijas un impērijas armijām. Arku atklāja 1836. gada 29. jūlijā.

Arku veido četri masīvi akmens balsti, kas savienoti ar velvēm. Abās galvenajās pusēs ir viena liela arka, šaurākajās sānu pusēs – mazākas. Vienā balstā ved vītņu kāpnes, un līdz arkas jumtam ir 284 pakāpieni.

Laukumu ap arku sauca Place de l’Étoile, tas ir, Zvaigznes laukums. Ceļi šeit zvaigznes veidā satikās jau pirms arkas celtniecības, taču pašreizējās divpadsmit avēnijas radās tikai Parīzes pārbūves laikā, ko 19. gadsimta otrajā pusē vadīja prefekts Osmans (Haussmann). Kopš 1970. gada laukums nes Šarla de Golla vārdu. Pati arka ir aptuveni 50 metrus augsta un aptuveni 45 metrus plata.

Ko attēlo skulptūru grupas, reljefi un vārdi uz sienām

Rotājumus radīja vairāki tēlnieki tikai 19. gadsimta 30. gados, kad celtniecību pabeidza. Lielākās ir četras skulptūru grupas uz balstiem, un katra no tām pieder vienam gadam:

• Brīvprātīgo aiziešana 1792. gadā, ko veidojis Fransuā Rids (François Rude), pazīstama arī kā „Marseljēza“, pusē pret Elizejas laukiem. Virs brīvprātīgajiem, kuri dodas aizstāvēt jauno republiku, lidinās spārnota sieviete, Brīvības ģēnijs.
• 1810. gada triumfs, ko veidojis Žans Pjērs Korto (Jean-Pierre Cortot), arī pusē pret Elizejas laukiem. Tas slavina Napoleona uzvaras.
• 1814. gada pretošanās un 1815. gada miers, ko veidojis Antuāns Eteks (Antoine Étex), arkas pretējā pusē.

Virs skulptūru grupām ir seši reljefi, tas ir, sienā izkalti attēli, no kuriem figūras izvirzās. Tie attēlo revolūcijas un Napoleona karu notikumus, starp tiem Austerlicas kauju. Augstāk ap arku apkārt vijas frīze, josla ar karavīru reljefu, bet pašā augšā ir atika, ēkas augšdaļa virs dzegas. Uz atikas ir 30 vairogu ar uzvarēto kauju nosaukumiem.

Arku iekšējās sienās izkalti kauju un simtiem ģenerāļu vārdi no revolūcijas un impērijas kariem. Ja vārds ir pasvītrots, šis vīrs krita kaujā. Lielās velves griestus rotā izkaltas rozetes.

Kas ir nezināmā karavīra kaps zem arkas

Zem lielās velves guļ franču karavīrs no Pirmā pasaules kara, kura vārdu neviens nezina. Viņš pārstāv visus, kas karā krita par Franciju. Doma godināt kritušos ar vienu nezināmu karavīru radās jau 1916. gadā, kara laikā.

1920. gada 10. novembrī Verdenā karavīrs Ogists Tēns (Auguste Thin) izvēlējās vienu no astoņiem zārkiem ar neidentificētu franču karavīru mirstīgajām atliekām. Nākamajā dienā to pārveda pie Triumfa arkas, un 1921. gada 28. janvārī karavīru apbedīja vietā, kur viņš guļ vēl šodien. Uz kapa plāksnes franciski rakstīts, tulkojumā: „Šeit atdusas franču karavīrs, kurš miris par tēvzemi, 1914–1918“.

Liesmu virs kapa pirmo reizi 1923. gada 11. novembrī aizdedzināja kara ministrs Andrē Mažino (André Maginot). Kopš tā laika to katru vakaru plkst. 18.30 no jauna uzjunda ceremonijā, ko rīko biedrība La Flamme sous l’Arc de Triomphe. Šodien liesma atgādina par abu pasaules karu kritušajiem.

Kam pievērst uzmanību Triumfa arkas koka modelī

Koka modelis rāda arku mazā mērogā, tāpēc vari to salīdzināt ar īsto celtni. Arī Šalgrēns savu projektu pārbaudīja uz modeļa, lai gan dabiskā lielumā. Kuras rotājumu daļas ir tavam modelim un kā tas tās attēlo, uzzināsi no tā instrukcijas un attēliem. Salīdzinot pievērs uzmanību šīm vietām:

• Augstuma un platuma attiecība. Īstā arka ir aptuveni 50 metrus augsta un aptuveni 45 metrus plata, tātad gandrīz tikpat plata kā augsta. Izmēri modeļa augstumu un platumu bez pamatnes. Ja attiecība iznāk manāmi citāda, modelis šajā ziņā celtni ir pielāgojis.
• Skulptūru grupas pie balstiem. Abās galvenajās pusēs meklē četras skulptūru grupas balstu pakājē. Uz īstās arkas Brīvprātīgo aiziešana un Triumfs atrodas pusē pret Elizejas laukiem, tāpēc pēc tām uzzināsi, ar kuru pusi tavs modelis stāvētu pret šo avēniju.
• Laukumi virs skulptūru grupām. Uz īstās arkas tur ir reljefi ar kaujām. Salīdzini, kas tajā pašā vietā ir modelī: attēls, raksts vai gluda virsma.
• Augšdaļa. Virs arkas atrodi dzegu, frīzes joslu un atiku. Uz īstās arkas atika nes 30 vairogus ar kauju nosaukumiem, tāpēc paskaties, kā to attēlojis tavs modelis.

Ja vēlies šīs daļas mājās aplūkot tuvumā, koka modelis Uzvaras arka Little Story E011 saskaņā ar veikala datiem ir paredzēts no 14 gadu vecuma.

Biežāk uzdotie jautājumi